Dominants suns

Brīžos, kad suns dara kaut ko, kas tam patīk un neklausa saimnieku, daudziem šīs attiecības ar suni caurcaurēm saistās ar ideju — suns dominē pār saimnieku. Šis vārds «dominē» tik tiešām aptumšo prātus! Ko nozīmē suns dominē? Vai esat aizdomājušies par šiem vārdiem? Kāpēc nevar sacīt, ka sunim ir savas vēlmes un tas vēlas darīt to kas tam patīk (mēs taču uzskatam, ka suņi ir gudri, tātad viņiem arī ir savas vēlmes!) Ja pastaigājoties mans suns mani velk uz mežu, vai man jāsaka, ka suns cenšas dominēt pār mani? Kāpēc nevarētu teikt, ka sunim ļoti patīk mežā un tas vēlas tur nokļūt?

(c) Douglas Brown, http://www.flickr.com/photos/dougbrown47/

Kāpēc nevar teikt, ka suns neklausa, jo viņam patīk dauzīties un tas cenšas izrādīt zināmu neatlaidību? Ja reizēm suns draiskojas, tas taču ir lieliski! Tas nozīmē, ka tam ir labs garastāvoklis un bagāta fantāzija! Kāpēc jāveicina konflikti, jārada saspringta gaisotne, piedēvējot tam negatīvu īpašību — dominēt pār saimnieku un ieņemt ģimenē augstāko ranga pozīciju? Vai tas nav pārāk vispārināti?

Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis jautājums nav tikai teorētisks, tas nosaka suņa audzināšanu un rada spēcīgu sasprindzinājumu saimnieka un suņa attiecībās. Saimnieks sāk domāt, ka suns viņu neuzskata par galveno, bet tam tādam ir jābūt (tā ir saimnieka patiesa vēlme!) Doma, ka viņš varētu nebūt galvenais, spēcīgi iedragā saimnieka pašlepnumu. Tāpēc cilvēks jebkurā dzīvnieka darbībā mēģina saskatīt dominances pazīmes un sodīt (nereti ļoti cietsirdīgi un regulāri), tādējādi cenšoties iznīcināt tā saukto suņa dominanci.

(c)Dimmerswitch, http://www.flickr.com/photos/dimmerswitch/

Kādas tās ir — dominantes pazīmes? Kas tās ir izgudrojis un vai var tām ticēt? Vai kāds ir aizdomājies no kurienes viņam ir šīs zināšanas par dominances pazīmēm un kāpēc suņa uzvedībā dažas izpausmes dēvē par dominantām? Šos jautājumus sev uzdod tikai nedaudzi. Ir žēl tos suņus, kurus uzskata par dominantiem, bet kuru izskats liecina ko citu. Šie suņi atgādina apspiestus, izmocītus, bailīgus un nelaimīgus radījumus. Tādus bieži var sastapt ielās un apmācību laukumos.

Redzot, zem dominances apspiešanas slēpto visatļautību, gribas kliegt: «Par ko???? Kas devis tiesības šiem soģiem, piedēvējot suņiem kaut kādas briesmīgas īpašības, sodīt un praktiski ņirgāties par šiem suņiem?» Pavērojiet uzmanīgi šos suņus, kuri balstoties uz atšķirīgām pazīmēm tiek dēvēti par dominantiem — acīs bailes, ķermenis trīc un saraujas pie katras saimnieka kustības, jebkuras skaņas. Suns sastingst un palēlina gaitu, bieži aplaiza savas lūpas, aizgriež galvu (tie visi ir samierināšanās signāli), bet joprojām viņš tiek dēvēts par dominantu!

Zināmi daudzi suņu saimnieki, kuri, orientēdamies pēc tā sauktajām dominances pazīmēm un uzskatīdami savus suņus par dominantiem, sistemātiski tos sodīja. Jebkurā gadījumā tas vienmēr beidzās ar katastrofu; suns kļuva bailīgs tādā mērā, ka saimniekiem visiem spēkiem bija jācīnās ar suņa bailēm, bailēm no trokšņiem, ar neapklusināmu riešanu. Suņi kļuva izklaidīgi, nespēja strādāt, kā arī vienkārši pārstāja klausīties un klausīt. Labākajā gadījumā suns pārvērtās par klusu un apspiestu zombiju, kas mājā nespēja ienest prieku.

Tie saimnieki, kas pieņemdami mītu par suņa dominanci, ir psihiski sakropļojuši savus suņus, nolād visus kas runājuši par dominanci. Viņi nožēlo, ka novērtēdami sava suņa uzvedību, apspieduši sevī mīlestības jūtas pret to un bez ierunām uzticējušies un akli sekojuši tā saucamo speciālistu norādījumiem, kā ari nekritiski uztvēruši veco kinoloģijas grāmatu gudrības, kur vairākus gadu desmitus ir propogandēta dominances teorija, kurā katrs nepaklausīgs, vai gultā guļošs suns, suns, kurš pirmais iziet pa durvīm vai pretojas saimniekam mazgāšanās laikā ir dominants un tā dominējošā pozīcija ir jāsalauž.

Jebkurš suns ar savu ķermeņa valodu, sejas izteiksmi, balsi un visu savu būtību, pastāvīgi mums stāsta par to ko jūt! Mēs neesam tik dumji un sveši sunim, lai nesaprastu to — mēs visi visu saprotam, visi jūtam, jo visu dzīvo radību ķermeņa valoda daudzējādā ziņā ir universāla un mēs, būdami «arī dzīvnieki», esam spējīgi saprast ko mums mūsu suņi stāsta. BET mēs neesam pieraduši ieklausīties sevī! Mēs esam pieraduši klausīties! Klausīt tos, kas uzskata, ka viņi visu vienmēr zina labāk — kaimiņi, treneri, internets, grāmatas utt.

Rodas vēlme uzdot jautājumu visiem tiem, kuri uzskata, ka viņu suņi ir dominanti: no kurienes jūs vispār esat smēluši savas zināšanas par dominanci, tās pazīmēm un veidiem kā cīnīties ar to? Vai šiem ziņu avotiem var ticēt?

Etalogi jau sen atzinuši, ka teorija, kas saistīta ar mājas suņa vēlmi dominēt ģimenē, ir attiecināma uz tiem laikiem, kad ne par vilkiem, ne suņiem gandrīz neko nezināja — pagājušā gadsimta sākumu (ne tik sen, vai ne?)

Mūsdienu zinātnieku argumenti, kuri uzskata suņa vēlmi dominēt par absurdu

Pirmkārt, suns nav vilks, bet atsevišķas sugas dzīvnieks, kurš tikai daļēji var tikt salīdzināts ar vilku no kura tas šķirts jau vairāk nekā 14000 gadus. Tas dzīvo pilnīgi citos apstākļos un atbilstoši viņa uzvedība ir pilnīgi atšķirīga no mežonīgā ciltstēva uzvedības. Suņi ģenētiski ir stipri atšķiras no vilkiem, kā arī viens no otra. Tie ir atšķirīgi gan pēc šķirnēm, gan rakstura. Dzīvojot blakus cilvēkam, suņi jau ģenētiskā līmenī kļuvuši daudz emocionālāki nekā vilki. Zinātniekiem joprojām neizdodas precīzi noteikt to kā suņi veido savu sociālo struktūru — jauni nosacījumi rada jaunus sociālas struktūras tipus un jaunas attiecības, tai skaitā ģimenē, jo suņu sociālās dzīves formas ir ļoti daudzveidīgas.

Otrkārt, etologi izprot konkrētas dzīvnieku attiecības noteiktā situācijā, nevis viena vai otra dzīvnieka raksturu (dominants vai subdominants). Piemēram, ja pie suņa viņa teritorijā ciemos atnāk cits suns, tad viņš var (ja to vēlas!) dominēt pār to. Ja vienam sunim ir kauls, tad viņš var (ja to vēlas!) sargāt to no citiem un ja viņš to vēlēsies un darīs, tad viņa uzvedību attiecīgi varēs dēvēt kā dominantu — kauls kalpo kā iemesls. Pazudīs iemesls, pazudīs dominante, tā kā dominante ir attiecību veids, nevis rakstura iezīme.

Ja nu tomēr tiek uzstāta līdzība uzvedībā starp vilkiem un suņiem, ir skaidrs, ka, lai gan vilku barā rangu hierarhija pastāv, tā nespēlē tik lielu lomu, kādu tai pieraduši piedēvēt suņinieki. Attiecības starp vilkiem ir daudz elastīgākas, daudzas no tām ir balstītas uz viena vai otra dzīvnieka kompetenci un zināšanām kā sadzīvot un rīkoties vienā vai otrā gadījumā, balstoties uz cieņu pret otru. Tieši šīs zināšanas un cieņa nosaka statusu, nevis rupjš spēks!

Zinātnieki tikai nesen ir sākuši nodarboties ar pētījumiem par suņiem — tikai pagājušā gadsimta beigās, vēl ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Tāpēc šodien nevienam nav tiesības apgalvot, ka viņš noteikti pārzina suņu uzvedību — pat pats galvenais kinologs pasaulē, nerunājot jau par parastu audzētāju, vēl jo vairāk, šīs «zināšanas» par suņiem nedod tam tiesības darīt ar suni visu, kas tam ienāk prātā.

Daudzi jauc tādus jēdzienu kā dominants un autoritatīvs, turklāt daudzi uzskata, ka ja gribi būt autoritāte, tad noteikti jādominē, t.i. jāapspiež suņa gribu jebkurā situācijā. Šāda nostāja rada problēmas gan saimniekiem, gan suņiem. Saimnieki visu laiku cenšas būt modri un suņus visu laiku tur «eža cimdos». Cik daudz adrenalīna saimniekam un cik daudz salauztu suņu likteņu!

Viss ir daudz vienkāršāk — vajag mierīgi, bez liekas histērijas un agresijas sunim izskaidrot kopīgās sadzīves noteikumus, kā arī pašiem tos ievērot. Ja saimnieki nevēlās izskaidrot sunim šos noteikumus, suns to var sākt izmantot savā labā, rezultātā suni sauks par dominantu, kaut gan tas vienkārši neizprotot savas darbības robežas un ir sapratis, ka var darīt visu.

Par laimi, jāsaka, ka Rietumos jau pakāpeniski ir pārstājuši pret suni izturēties kā pret potenciālu agresoru un «karjeristu». Vērtējot suni, cilvēki lielu nozīmi piešķir savām izjūtām. Ja Jums pēkšņi šķiet, ka suns uzvedas ne tā kā Jūs uzskatāt par pareizu, padomājiet, ko suns vēlas Jums pateikt ar savu uzvedību? Varbūt Jūs pats esat vainīgs pie radušās problēmas? Tikai mīlot suni, izzināsiet un izpratīsies tā uzvedību.

Avots: издательство Догфренд Паблишерс

Autors: Olga Kažarska (Ольга Кажарская)

Tulkoja: Agita Eizenberga

IVDF (lv) > Raksti > Dominants suns